Ir augusta pirmā puse. Manī vēl virmo saviļņojums par aizvadīto Gauja Trail by UTMB. Es esmu sajūsmā par citu panākumiem, par taku skriešanas kopienas nesavtīgo atbalstu un par neatlaidīgajiem cilvēkiem, kas šo ir padarījuši par realitāti. Ne tuvu tik lielā sajūsmā es esmu par savu sniegumu 20K kategorijas distancē. Nevarētu teikt, ka tas ir slikts, tomēr bažas radīja sava prāta stāvoklis sacensību laikā. Kad palika grūti, es jutu teju nekādu cīņassparu.

Pēc sacensībām par to reflektējot, man nelikās, ka esmu izdedzis vai pārāk daudz trenējies. Tad panīkumu izjustu arī darbā un vispārējā dzīvespriekā. Es izgāju cauri visiem šīs un iepriekšējās sezonas datiem. Pa stundām, intensitātes zonām, sacensību slodzei. Cerēju, ka atklāsies kāda skaidra un viennozīmīga problēma, bet nekā. Abi gadi līdz šim ļoti līdzīgi. Laikam vienkārši kaut kā ir par daudz.

Patiesībā jau vasarās ir ārkārtīgi vienkārši darīt par daudz. Saules un siltuma apdalītie latvieši vienmēr centušies gada apjomu ar aktivitātēm iespiest nieka 3-4 siltajos mēnešos. Reizēm, dzirdot savu draugu pasākumu apmeklēšanas grafiku, man šķiet, ka skriet 100 km nedēļā būtu vieglāks darbiņš. Tomēr arī man patīk satikt draugus, reizēm patusēt (tas ir, iet gulēt 11 nevis 9 vakarā) un padarīt kaut ko spontānu. Tas viss ir forši un, lai gan katra aktivitāte individuāli ir diezgan nevainīga, kopā tās veido slogu, kas labākajā gadījumā sarežģī treniņu plānošanu, sliktākajā noved pie traumām.

Problēma nav pat jāmeklē vasarā. Tas pats ir arī darbiņā, kur viens padarīts uzdevums radīs divus jaunus. Brīvajā laikā jādomā par prasmju attīstīšanu, lai rūpētos par jaunām iespējām nākotnē. Gribās arī regulāri taisīt Youtube klipus vai vismaz kaut ko likt Instagramā. Mazums, varbūt kāds mani ievēros un izdomās palīdzēt attīstīties? Kā minimums, jāseko līdzi taku skriešanas nozarei, kur internetā par katru jēdzīgo rakstu piesārņošu galvu ar 15 reklāmām un 5 citām nejēdzībām. Drīz 30. Ja es gribu savus bērnus varēt noskriet, kad viņiem ir 18, tad būtu tā kā arī šis projektiņš jākustina uz priekšu. Ja es gribu skriet ārzemēs, tad vajadzētu vairāk naudu. Tas nozīmē, ka vairāk jāstrādā, vairāk jādara un tā tālāk un tā uz riņķi. Galvā domas visu laiku griežas, visu laiku kaut kas jādara un beigās vēl pārdzīvojums, ka nemaz tik labi nesanāk. Pat bez skriešanas tā dzīve ir diezgan liela skriešana. Principā jebkurš pensionārs sevi var saukt par pieredzējušu izturības sportistu.

Tomēr mans mērķis nav gausties par to, ka ir grūti. Drīzāk piefiksēt, ka pēc Gauja Trail atkal biju uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa - es cenšos darīt par daudz. Es nevaru vienlaicīgi būt labs skrējējs, labs darbinieks, klātesošs draugs, aktīvs sociālajos medijos, parūpējies par savu nākotni, veselīgi paēdis, samaksājis visus rēķinus un vēl izgulējies. Tieši tādēļ pēc Gauja Trail pieņēmu lēmumu, ka līdz Latvijas čempionātam es centīšos būt “tikai” labs skrējējs un klātesošs draugs. Pilnīgi viss cits tika nozīmēts ar zemāku prioritāti. Tāpat bija gana daudz, ko darīt, piemēram, pārvākties uz jaunu mājvietu, bet tam es “upurēju” atvaļinājuma dienu, lai to visu mierīgi izdarītu pa dienu nevis steigā pa vakariem, kas būtu kaitējis skriešanai. Lūk, arī gala iznākums - Latvijas čempions taku skriešanā. Protams, nav šaubu par to, ka ir ducis skrējēju, kas ar minimālu piepūli varētu mani izpogāt. Tomēr jau dažas nedēļas pirms sacensībām es jutos priekš sevis spēcīgi un vienkārši labi. Stiprā pretstatā augusta sākumam, kad man, goda vārds, bija grūti iztēloties, kā es vispār noskriešu 70km.

Bija izdevies pareizi nolasīt iekšējo kompasu. No vienas puses tas jau loģiski, ka vairāk laika skriešanai (drīzāk atpūtai) nozīmē labākus rezultātus. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo skriešana tak ir tikai hobijs. Tas nav nopietni. Labāk darīt “īstas” lietas, pelnīt naudu, stutēt valsts ekonomiku. Tas ir milzīgs lauziens pašam sev vēlēties tikai skriet, jo nekad nav sajūta, ka skriešana var būt kaut kas pats par sevi; ka būtam labam skrējējam ir gana daudz un ka ar to pietiek, lai ar sevi lepotos. Tas ir gandrīz kā spēlēt datorspēles. Tikai izklaide. Vienā brīdī tak vajadzētu pieaugt un pievērsties kaut kam produktīvam? Tā es jutos velo pasaulē un tagad arī skriešanā. Pie tam neesi jau nemaz TIK talantīgs. Labā dienā ārzemēs top 5 sieviešu konkurencē. Ja saiet. Tās visas ir diezgan toksisksas, bet arī pavisam reālas domas manā galvā teju katru dienu, un es domāju, ka ikviens, kura patiesā aizrautība nesakrīt ar to, kas ekonomikā tiek visatzinīgāk novērtēts, jūtas līdzīgi. Tu it kā centies darīt vairāk to, ko vēlies, bet tas vienmēr ir jādara brīvajā laikā, par ko konkurē vēl 10 citas lietas. Beigās viss nedaudz par daudz un tā līdz galam īsti nekas.

Šī gada UTMB fināla uzvarētājs Ben Dhiman podkāstā Singletrack komentēja, ka viņa dzīvē bez skriešanas un ģimenes īsti nekā nav. Varbūt kādam tas šķistu nedaudz bēdīgi, bet viņš pats to it nemaz tā nepavērsa. Tam nav obligāti jābūt tā, un daudzi sportisti uzsver, ka nevajag visu savu identitāti saistīt ar savu sportu. Man liekas, ka svarīgākais ir varēt pilnīgi godīgi pateikt, ka tev patīk sava dzīve, lai vai kāda tā ir. Manuprāt, netiešā veidā Ben Dhiman tieši to arī pateica, un arī es savu nākotni vēlos veidot līdzīgi. Šobrīd pa vidu vienmēr ir maisījušās domas, ka vajadzētu prioritizēt esošo darbu. Tā ir mana īstā nākotne. Tur es pelnu naudu, tur es palīdzu celt valsts labklājību. Tomēr pēc gandrīz 10 gadiem es sāku nogurt no mēģinājumiem sevi pārliecināt, ka tiešām tā jūtos. Man vienalga, ja manai skriešanas “karjerai” nav nekāds plašāks mērķis vai jēga. Man vienalga, ja es starptautiski nespēšu finišēt pat uz sieviešu elites pjedestāliem. Man vienalga, jo galu galā es vienkārši vēlos piepildīt savu dzīvi ar to, kas mani pašu aizrauj visvairāk, jo es ticu, ka tieši tad arī būšu sava vislabākā versija un lielākā vērtība sabiedrībai. Esmu noguris mēģināt sevi mēģināt iestūķēt citas formas kastītē.

Pirms aptuveni gada, kad publiski izteicu savu mērķi tikt izlasē, gan jau reti kurš to uztvēra nopietni. Daļēji arī es pats. Doma bija iemest sevi ūdenī un tad mācīties peldēt. Varbūt saies, varbūt noslīkšu, tad jau redzēs. Pa šo gadu ir izdevies uzvarēt Vilkaču maratonu, kļūt par čempionu taku skriešanā, vicečempionu vertikālajā kilometrā, tikt uz pjedestāla arī ārzemju sacensībās un apgūt neskaitāmas prasmes, lai šie sasniegumi vispār varētu realizēties. Tajā pašā laikā galvā vēl joprojām ir sajūta, ka man vienkārši paveicās. Tās pašas šaubīgās domas un neticība, ka šie sasniegumi vispār ir kā vērti reālajā dzīvē, ārpus manas galvas. Tomēr man šķiet, ka ir pienācis laiks izravēt savu sakņu dārziņu. Nedoties tur, kur teorētiski vajadzētu, bet tur, kur vēlos. Ticība sev prasīs ilgāku laiku, bet es varu sākt ar mazumiņu. Iet apkārt jau zināmajiem grābekļiem. Sākt dzīvot lēnāk, lai nākotnē varētu skriet ātrāk un parādīt sevi no stiprākās puses Pasaules čempionātā.